Tā, nesenā personības krīze šķiet pārvarēta un pirksti par taustiņiem skrien paši no sevis. Ja mūzas atrašanu un atkal spēju rakstīt varētu pielīdzināt lieko kilogramu nomešanai, es šovakar esmu varen notievējusi, nemaz nerunājot par ledu, kas manī ir salauzts un mokošais sasaluma periods izbeigts. Es jūtu sevī zvēru un šī zvēra ārds būtu iedvesma.
Ja skatamies uz lietām kopumā-es esmu laimīgs cilvēks. Un kādēļ, lai nebūtu? Ir beidzies kāds ļoti melns periods manā dzīvē un rehabilitācija arī sāk vainagoties panākumiem. Es savācos un uzsāku dzīvi no jauna. Sakartoju lietas. Viss tika likts pa plauktiņiem. Skola, darbs, zirgs un draugi + manas radošas izpausmes un neražas. Pekšņi pavērās jauns apvārsnis. Skola mani nesmacēja, es pat ieguvu zināmu devu prieka to apmeklēt, klasesbiedri izrādījās no planētas zeme, ckolotāji ieguva nelielu devu to tā mīļi dēvēto cilvecību, atzīmes arī kļuva tīri tā neko. Darbs paskrēja veja spārniem. Bet pie zirgiem lietas ieguva jaunu veidolu. Likās, ka esmu piecēlusies no dziļa miega, kur līdzīgi kā sniegbaltīte biju pavadījusi krietnu laiku. Manas un melnā attiecības krietni izlīdzinājās. Viņš vismaz atvēra, ka piemuļķot mani tik viegli nemaz nav. Un es viņa personības izlēcienus (viņam piemīt visai dīvaina humora izjūta) sāku uztvert kā iespēju mācīties nevis pasaules sabrukšanu man virs galvas. Tagad viņš ir prom un es liekot roku uz sirds varu teikt, ka nekas neotiek nejauši un, ka šo zvēru es atcerēšos mūžam. Esmu spārnos-gatava mācīties! Un kas attiecas uz manām radošajām izpausmēm mans jau divus vai pat vairāk gadus lolotais romāns lēnam sāk iegūt apveidu (protams, ne bez zinamas devas motivacijas)! Dzīve vienvardsakot iet uz augšu. Saprotams, ne bez kritumiem. Nākas samierināties arī ar pārmaiņam, kā nekā pasaule ir kustīga radība, tā maina veidolu veselos sešos miljardos veidu, turklāt katru dienu šie miljardi reizinās, summējas, atņemas un dalās. Dažas sāpīgākas par citām.
Mana nelaime ir tā, ka es redzu pārak daudz sīkumu, bet kopbildes salikšana nav gluži mana stiprā puse. Man šie sīkumi jāapmuļa dučiem reižu līdz es, iespējams, varu saskatīt ainu. Mani vienmēr vada šīs sajūtas- mēdzu just kaut ko tuvojamies-notikumus (gan labos, gan sliktos)! Bet ikdienas steigā vai aiz nevelēšanas es mēdzu ignorēt zīmes, kas norada, ka kaut kas nav kārtībā, līdz tās mani brutāli nogāž zemē, piekauj un pamet domajot, kāpēc tā? Parasti tas izpaužas kā krīze treniņlaukumā, kura nepāriet nedeļām (jo mēs visi zinām, ka sportā mēdz būt savas baltās dienas un melnās dienas), radošais krahs un kārtējās veselības problēmas, ja nu gadījumā neesmu tik attapīga. Jau kādu laiku centos ignorēt visas šīs problēmas, vai arī precīzāk būtu teikt- es izvairos no problēmas risināšana, jo nemitīgi šaubos, vai tā maz varētu būt problēma( skumji nākas atzīt, ka viss norāda uz to). Jā, šajā ziņā jūtos apjukusi, bet domājams, ka zināšu, kas būs jādara, kad pienāks īstais brīdis. Tikai nelaimīgi sāk likties, ka īstais brīdis ir tuvu...
Vienvārdsakot šie traucēkļi, ja man tā ļauts izteikties, mūs smacē, lēni vel atpakaļ bedrē no kuras tu teju esi izlīdis. Ja šo šķērsli apskatam no šāda skatu punkta, to gribas ātrāk pārvaret, jo bailes atgriesties mūs liek aktīvi meklēt izeju. Un šķiet visas kārtis ir beidzot izspēlētas un mēs sakam saskatīt kopainu, bet vai otram spēlētājam kaut kas nav paslēpts azotē? Vai šij spēlei nav pienācis laiks beigties?
